Gribētos domāt, ka jaunus AI rīkus, automatizācijas un aģentus būvēju tāpēc, ka esmu zinātkārs un mērķtiecīgs.

Tomēr pēdējā laikā redzu, ka tikko viens projekts sāk darboties, jau gribas ķerties pie nākamā, lai gan iepriekšējais vēl nav pabeigts vai sācis nest rezultātus. Vienkārši gribas vēlreiz piedzīvot to sajūtu, ka ideja pāris stundu laikā pārtop par kaut ko reāli strādājošu.

Varbūt vibe coding ir tikai jauns veids, kā veidot produktus. Bet varbūt tas pamazām kļūst par vēl vienu veidu, kā mūsu smadzenes meklē tūlītēju atalgojumu.

No "lamuvārda" līdz reālam produktam

Programmētāju aprindās vibe coding vēl pavisam nesen skanēja gandrīz kā lamuvārds. Ja kāds atzinās, ka "vibekodo", tas nozīmēja aptuveni to pašu, ko pateikt: "Īsti nezinu, ko daru, bet pagaidām strādā."

Tas, kas vēl nesen dažās stundās ļāva izveidot tikai apšaubāmu prototipu, tagad var kļūt par gana labu un reāli strādājošu pirmo produkta versiju. Tā vēl nebūs gatava miljoniem lietotāju, taču ar to bieži pietiek, lai pārbaudītu ideju praksē, parādītu to potenciālajiem klientiem vai automatizētu konkrētu darba procesu.

Agrāk idejas bremzēja tehnoloģijas. Tagad tās daudz biežāk bremzē tikai tas, cik ilgi spējam nosēdēt pie datora. Godīgi sakot, dažreiz arī tas vairs īsti nebremzē.

Kad galva neatslēdzas

Brīvdienās sev regulāri apsolu, ka šodien datoru pat neatvēršu. Plāns ir lielisks līdz brīdim, kad prātā ienāk "viena pavisam maza ideja", kuru vajag tikai ātri pārbaudīt.

Paiet dažas minūtes, un Claude jau raksta kodu. Kamēr tas ģenerē, es varu uztaisīt vakariņas, izvest pastaigā suni vai paralēli darīt citus darbus. Taču pat tad, ja esmu fiziski prom no datora, galva paliek turpat. Ik pa laikam pieķeru sevi domājam, vai AI būs atrisinājis iepriekšējo problēmu vai atkal būs jāmeklē cits risinājums. Paskatos rezultātu, pielaboju promptu, un process sākas no jauna.

Darbs it kā notiek pats, bet galva no tā neatslēdzas.

Frāze "vēl tikai viena funkcija" AI pasaulē izrādās aptuveni tikpat uzticama kā "vēl tikai viena sērija" Netflix.

Ja trīs stundas pavadītu TikTok, vakarā droši vien pats sev teiktu, ka laiks izniekots. Ja tās pašas trīs stundas pavadu, būvējot AI aģentu vai automatizāciju, sajūta ir pavisam cita. Es taču strādāju.

Īpaši Latvijā tā ir gandrīz universāla atbilde. Ja kāds piezvana un pajautā: "Ko dari?", pieklājas atbildēt: "Strādāju." Nevis: "Jau otro stundu ar Claude apspriežam, vai šim projektam vajag vēl vienu pogu."

Varbūt tāpēc robeža starp darbu un izklaidi sāk palikt ļoti izplūdusi. Mēs diezgan labi atpazīstam izklaidi, kas maskējas par produktivitāti.

Daudz grūtāk ir pamanīt brīdi, kad produktivitāte sāk maskēties par izklaidi.

Kāpēc tas atgādina doomscrolling

Tieši tāpēc man prātā ienāca salīdzinājums ar doomscrolling. Ne tāpēc, ka AI būtu tikpat kaitīgs vai ka jaunu lietu būvēšana būtu slikta.

Līdzība ir citur.

TikTok vienmēr piedāvā vēl vienu video. AI tikpat nemanāmi piedāvā vēl vienu ideju, vēl vienu funkciju vai vēl vienu uzlabojumu, kuru "varētu ātri pamēģināt". Katrs nākamais solis šķiet tik mazs, ka nav iemesla apstāties.

Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka līdz šim digitālās platformas mūsu dopamīna sistēmu galvenokārt izmantoja, lai mēs patērētu vairāk. AI, iespējams, pirmo reizi to tikpat veiksmīgi izmanto, lai mēs radītu vairāk.

Tas izklausās daudz veselīgāk. Taču neesmu pārliecināts, ka mūsu smadzenēm šī atšķirība vienmēr ir tik būtiska.

Jo jaunam projektam vienmēr ir viena priekšrocība: tas vēl nav sastapies ar realitāti. Nav lietotāju. Nav kļūdu. Nav atbildības. Ir tikai sajūta, ka šoreiz sanāks vēl labāk.

Ne katra ideja ir pelnījusi kļūt par platformu tikai tāpēc, ka tagad to iespējams uzbūvēt līdz vakariņām.

Iespējams, AI laikmeta lielākais izaicinājums nebūs iemācīties radīt vairāk, bet gan iemācīties laikus apstāties.

Dažreiz labākā investīcija būs aizvērt datoru, iziet ārā un iestādīt koku. Kaut vai tāpēc, lai ik pa laikam izdarītu kaut ko tādu, kam nevar uzspiest "Generate".